Smēķējot tiek ieelpotas vielas, kas neatgriezeniski un postoši ietekmē plaušas. Ja sākumā plaušas vēl spēj ‘filtrēt’ kaitīgos ķīmiskos savienojumus, tad vēlāk tās šo īpašību zaudē. Arī smēķētājiem piemītošais mokošais klepus nespēj atbrīvot plaušas no toksīniem, tādējādi tie uzkrājas plaušās un bronhos arvien lielākā apjomā. Tā rezultātā nikotīna cienītājiem rodas dažādas hroniskas elpceļu slimības, un viņi ir daudz lielākā mērā pakļauti respiratorajām infekcijām, t.sk., gripai un saaukstēšanās kaitēm.

Ar ko slimo smēķētāji?

Raksturīgākās hroniskās elpceļu slimības, kas attīstās smēķētājiem (nemaz nerunājot par klīniski pierādīto saistību starp aktīvu smēķēšanu un plaušu vēža risku):         

  1. plaušu emfizēma (pārmērīga gaisa uzkrāšanās plaušās);
  2. hronisks bronhīts (nepārejošs elpvadu iekaisums, krēpu veidošanās);
  3. astma un astmas simptomu pastiprināšanās;
  4. hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS).

Ir jāsaprot, ka nevienu no šīm saslimšanām nav iespējams efektīvi kontrolēt un ārstēt, ja netiek likvidēts to pamatcēlonis – smēķēšana.

Vai tik grūti atmetams netikums?

Daudzi smēķētāji, kuri it kā vēlas atmest šo netikumu, baudu vai ieradumu, bet to neizdara, aizbildinās ar gribasspēka trūkumu. Patiesībā mana pieredze liecina par ko citu – viņi tā īsti neapzinās smēķēšanas izraisīto risku patiesos apmērus un ietekmi uz veselību kopumā – ne tikai elpceļu, bet arī sirds un asinsvadu, reproduktīvo un imūno sistēmu utt. Pareizāk pat būtu teikt – nevis neapzinās smēķēšanas kaitīgumu, bet ne vienmēr šos riskus attiecina uz sevi. Un līdz ar to – neizjūt motivāciju smēķēšanu atmest.

Mēs, ārsti, esam izmēģinājuši daudzas un dažādas metodes – sākot no nebeidzamiem skaidrojumiem par smēķēšanas kaitīgumu, par nikotīna un citu cigaretēs esošo vielu postošo iedarbību, līdz pat iebiedēšanai un padomiem, kā labāk atmest šo ieradumu. Patiesībā arī šis raksts ir viens no šādiem centieniem. Taču varu teikt, ka izšķirošais faktors smēķēšanas atmešanā ir - lēmuma nešaubīga pieņemšana un tā strikta realizācija, regulāri sevi motivējot, paslavējot un izvērtējot sasniegto vismaz 4 mēnešus ilgā laika periodā.  

Patiesībā, vai smēķēšanai patiešām pielikts punkts, parāda tikai laiks, jo atmešanas fakts pats par sevi nav izšķirošs – par pozitīvu rezultātu iespējams runāt ne ātrāk, kā pēc 8 - 10 mēnešiem, ja to laikā ieradums nav atsākts.

Kas jāatceras:

  1. pirmās dienas organisms izjūt nikotīna trūkumu – rodas tā saucamais abstinences jeb atmešanas sindroms, ko raksturo trauksme, spriedze, miegainība vai tieši pretēji — miega traucējumi, pastiprināta apetīte;
  2. sākumposmā var parādīties arī sāpes elpojot un pastiprināties arī klepus – tam par iemeslu ir krēpu veidošanās un izdalīšanās.

Svarīgi – šie simptomi nenozīmē stāvokļa pasliktināšanos, vienkārši tie jāiztur un jāsagaida brīdis, kad sevi pieteiks pozitīvās izmaiņas!

Ieteicams:

  1. ierasto ‘refleksu’ aizvietot ar kādu citu – piemēram, 3 - 4 reizes dienā nosūkāt ingvera sukādi;
  2. noregulēt ēšanas paradumus;
  3. nodrošināt aktīvu krēpu izvadīšanu no bronhiem, regulāri veicot elpošanas vingrinājumus;
  4. ar dozētas fiziskās slodzes un dažādu citu pozitīvās emocijas veicinošu aktivitāšu palīdzību mazināt iekšējo stresu.

 

Dr. med. Viesturs Šiliņš